What changed

"6. pants. Algas nodokļa grāmatiņa"; izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

"24. pants. Nodokļa piemērošana ārvalstīs gūtajam ienākumam"; aizstāt otrajā daļā vārdus "Latvijas Republikā pastāvīgi dzīvojošo personu" ar vārdiem "Latvijas rezidentu"; izteikt 3.1 daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:

darbību, un personām, kuras saimniecisko darbību veic vispārējā kārtībā. Priekšnosacījumu, izmantot nereģistrētās saimnieciskās darbības priekšrocības, pilnveidošana (likuma 8.panta papildināšana ar 2.17daļu, grozījumi 11.panta divpadsmitajā un divdesmit pirmajā daļā, 11.panta papildināšana ar 12.1un divdesmit trešo daļu, pārejas noteikumu papildināšana ar 211.punktu). Terminoloģijas sakārtošana Likuma 11.panta divpadsmitā daļa nosaka, ka tad, ja maksātājam nerodas saimnieciskās darbības izdevumi vai tie ir nebūtiski, maksātājs, gūstot ienākumu no īpašuma [iznomājot vai izīrējot nekustamo īpašumu (arī pārdodot īres tiesības), nododot lietu tālāk apakšnomniekam vai apakšīrniekam, iznomājot kustamo mantu vai gūstot samaksu par dabas resursu izmantošanu vai izmantošanas aprobežojumiem] vai gūstot ienākumu no kustamas lietas atsavināšanas, kas atbilst tikai šā panta 1.3 daļas 2.punktam, var nereģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicējs. Šajā gadījumā maksātājs nav tiesīgs piemērot saimnieciskās darbības izdevumus un tajos iekļaut ar īpašuma uzturēšanu un pārvaldīšanu saistītos izdevumus, izņemot nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus par attiecīgo nekustamo īpašumu. Papildus likuma 11.panta divpadsmitajai daļai likumā ir minētas arī citas situācijas, kurās, gūstot ieņēmumus no saimnieciskās darbības, nodokļa maksātājiem ir tiesības saimniecisko darbību nereģistrēt (piemēram, ienākumu no piemājas saimniecības vai personīgās palīgsaimniecības, ja minētie ienākumi nepārsniedz 3 000 euro gadā vai ienākumu no uzņēmumu līguma izpildes, ja ienākumu izmaksā subjekts, kuram ar likumu ir noteikts nodokļa ieturēšanas pienākums[1]), jo šāds ienākums likumā ir atzīts par ar nodokli neapliekamu ienākumu[2] vai ienākumu, kuram piemērojams algas nodoklis un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas[3]. Lai nodrošinātu vienveidīgu izpratni par jēdziena "nereģistrēta saimnieciskā darbība" lietojumu, nepieciešams nošķirt situācijas, kurās saimnieciskā darbība nav reģistrēta, ievērojot likumā noteiktos izņēmumu gadījumus, no tiem, kuros netiek ievērotas šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās prasības. Saistības pret trešajām personām Likuma norma maksātājiem, kas ir izmantojuši tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, rada atšķirīgu pieeju un dažādas interpretācijas atkarībā no noslēgtā līguma veida. Noslēdzot īres līgumu, kas paredz, ka ar īpašuma izmantošanu saistīti maksājumi trešajām personām (piemēram, komunālie maksājumi, maksājumi par elektrību, ūdeni u.c.) tiek veikti dzīvokļa īpašniekam, kurš tālāk jau pats veic šos maksājumus, minētie maksājumi tiek ietverti saimnieciskās darbības ieņēmumos. Savukārt, ja īrnieks minētos maksājumus trešajām personām – pakalpojumu sniedzējiem veic tieši, minētās summas netiek ietvertas dzīvokļa īpašnieka saimnieciskās darbības ieņēmumos. Turklāt pašreiz atšķirīgs saimnieciskās darbības ieņēmumu atzīšanas princips ir arī salīdzinājumā ar personām, kurām ir reģistrēta saimnieciskā darbība un kurām, atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 31. maija noteikumu Nr. 322 "Kārtība, kādā individuālie komersanti un citas fiziskās personas, kas veic saimniecisko darbību, individuālie uzņēmumi, zemnieku un zvejnieku saimniecības kārto grāmatvedību vienkāršā ieraksta sistēmā" 20.17. un 20.23. apakšpunktā noteiktajam, ieņēmumos un izdevumos, kas nav attiecināmi uz nodokļu aprēķināšanu, norāda trešās personas vārdā iekasētās un samaksātās summas (starpniecības maksājumus). Uz šādiem maksājumiem ir attiecināmi arī maksājumi komunālo pakalpojumu sniedzējiem par elektrību, ūdeni, gāzi un apkuri. Nosacījumi, lai maksātājam būtu tiesības veikt nereģistrēto saimniecisko darbību Atbilstoši Augstākās tiesas 29.06.2018. spriedumā lietā Nr. SKA-125/2018 paustajām atziņām .."tiesību normas neparedz skaidras tiesiskās sekas gadījumā, ja nodokļa maksātājs ir izpildījis likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 28.panta 8.punktā noteikto pienākumu, taču novēloti. Vēl jo vairāk no tiesību normām neizriet, ka nodokļa maksātājam iestātos pienākums šādā situācijā piemērot vispārējo nodokļa aprēķināšanas kārtību un nodokļa likmi." Jāatzīmē, ka konkrētajā gadījumā nepieciešamība savlaicīgi paziņot par izvēlēto nodokļa maksāšanas kārtību, saistīta ar to, ka fiziskajai personai vispārējā gadījumā pirms saimnieciskās darbības uzsākšanas ir pienākums reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējai. Tādējādi ar šo iepriekšējas paziņošanas pienākuma izpildīšanu, pirmkārt, maksātājs informē Valsts ieņēmumu dienestu, ka tiek veikta saimnieciskā darbība (šāda prasība ir ļoti būtiska no ēnu ekonomikas ierobežošanas viedokļa, jo pretējā gadījumā, ja nodokļa maksātājs plāno izvairīties no nodokļa maksāšanas, bet taksācijas gada laikā viņa veikto nepaziņoto saimniecisko darbību konstatē Valsts ieņēmumu dienests, maksātājs vienmēr varēs norādīt, ka šo ienākumu plāno deklarēt rezumējošā kārtībā). Otrkārt, informācija par to, vai fiziskās personas izvēli nereģistrējot saimniecisko darbību (paziņotā saimnieciskā darbība) – ir nepieciešama ienākuma izmaksātājam, lai piemērotu pareizu nodokļa likmi. Ņemot vērā minēto, nepieciešams pilnveidot likumā ietvertās normas attiecībā uz sekām likuma 28.panta 8.punktā noteiktā pienākuma novēlotas izpildes gadījumā. Nodokļu plānošanas iespēju mazināšana Maksātājs, kurš izvēlējies izmantot tam likuma 11.pantā divpadsmitajā daļā noteiktās tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, ja par tās uzsākšanu likuma 28.panta 8.punktā noteiktajā termiņā ir informējis Valsts ieņēmumu dienestu, ieņēmumiem no saimnieciskās darbības piemēro likuma 15.panta sestā daļas 3.punktā noteikto nodokļa likmi 10 procentu apmērā. Valsts ieņēmumu dienests nodokļu administrēšanas pasākumu laikā ir konstatējis, ka juridiskas personas minēto normu samērā bieži piemēro nekustamā īpašuma un kustamās mantas iznomāšanas darījumos ar fiziskajām personām, kuras vienlaikus ir uzņēmuma amatpersonas vai arī tā darbinieki. Minētajos gadījumos tiek noteiktas nepamatoti augstas, tirgus cenai (vērtībai) neatbilstošas, darījumu summas, kas, iespējams, liecina par likuma normas izmantošanu nodokļu optimizēšanai, proti, ar nekustamā īpašuma un kustamās mantas iznomāšanas darījumu slēpt darba samaksu, izvairoties no izmaksātā ienākuma aplikšanas ar algas nodokli. [1] Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"11.panta trīspadsmitā un astoņpadsmitā daļa[2] Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"9.panta pirmās daļas 1.punkts[3] Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"1.panta 2.punkta "d" apakšpunkts un likuma

Maksātājs, kurš gūst ienākumu no kapitāla pieauguma, atkarībā no kopējā ienākumu apmēra no darījumiem ar kapitāla aktīviem ceturksnī, Valsts ieņēmumu dienestā likuma 19.panta 5.3 daļā noteiktajā termiņā iesniedz deklarāciju par ienākumu no kapitāla. Savukārt ienākumu no kapitāla, kas nav kapitāla pieaugums, deklarē pēctaksācijas gadā, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestā gada ienākumu deklarāciju likuma 19.panta piektajā daļā noteiktajā termiņā (taksācijas gadam sekojošajā gadā no 1. marta līdz 1. jūnijam, vai no 1. aprīļa līdz 1. jūlijam, ja taksācijas gada ienākumi, kuriem piemēro likuma 15. panta otrajā daļā noteikto nodokļa likmi, pārsniedz saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru). Likums piedāvā arī iespēju piemērot vienkāršotu nodokļa maksāšanas režīmu, piešķirot kontam, kurā tiek veikti darījumi ar kapitāla aktīviem, ieguldījumu konta statusu. Likuma 11.9panta vienpadsmitās daļas 6.punkts nosaka, ka ienākums no ieguldījuma konta ir ienākums no kapitāla, kas nav kapitāla pieaugums, vienlaikus pēc ekonomiskās būtības ieguldījumu konts ir likumā atrunāts mehānisms, kas ļauj gūtajam ienākumam no kapitāla un kapitāla pieauguma vienkāršoti aprēķināt nodokli, par ienākuma gūšanas dienu uzskatot dienu, kad no ieguldījumu konta izmaksātā naudas summa pārsniedz ieguldījumu kontā iemaksāto naudas summu. Ieviešot ieguldījumu kontu, likuma grozījumu anotācijā bija norādīts - ja tiek veikti bieži darījumi ar finanšu instrumentiem, tad "tā kā dažu finanšu instrumentu atsavināšana rada ienākumus, bet citu finanšu instrumentu atsavināšana rada zaudējumus un pārskata deklarācijā nepieciešams norādīt katru kapitāla aktīva veidu, tā iegādes vērtību, ienākuma gūšanas dienu utt., tad pārskata deklarācijas aizpildīšana ir darbietilpīgs un sarežģīts process, kas rada ievērojamu administratīvo slogu kredītiestāžu klientiem – iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksātājiem"[1]. Attiecīgi ieguldījumu konta ieviešanas mērķa pamatā bija administratīvā sloga mazināšana nodokļu maksātājiem. Ieguldījumu konta regulējuma piemērošana ir personas izvēles tiesība, kuru tā var realizēt, ja attiecīgais konts atbilst likuma 11.13pantā minētajām prasībām attiecībā uz tajā veiktiem darījumiem, subjektu, kas sniedz ieguldījumu pakalpojumu, kā arī, ja ir izpildīts Valsts ieņēmumu dienesta informēšanas pienākums par ieguldījumu konta statusu piešķiršanu attiecīgajam kontam. Pēc savas ekonomiskās būtības ieguldījumu konta regulējums ir vērsts uz rezidentiem, kas Latvijā maksā nodokli par Latvijā un ārvalstīs gūto ienākumu, un nodokļa aprēķināšanas vajadzībām var piešķirt ieguldījuma konta statusu kontam, kas ir atvērts pie tāda ieguldījumu pakalpojumu sniedzēja, kas, izpildot arī citus likuma nosacījumus, ir Latvijas, gan citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalsts rezidents vai tādas valsts rezidents, ar kuru Latvija ir noslēgusi nodokļu konvenciju. Nerezidentiem attiecībā uz ienākumiem no kapitāla (t.sk. kapitāla pieauguma) ir noteikts specifisks regulējums, kas paredz piemērot arī atbrīvojumu (piemēram, ienākumiem no publiskās apgrozības finanšu instrumentu atsavināšanas, procentu ienākums no publiskā apgrozībā esošiem finanšu instrumentiem) vai no nodokļa vai atšķirīgas - zemākas - nodokļa likmes (piemēram, 5% nodokļa likme procentu ienākumiem no finanšu instrumentiem, kas nav iekļauti publiskajā apgrozībā un izpilda likumā noteiktus kritērijus). Tādējādi nerezidentiem nepieciešamība iesniegt gada ienākumu deklarāciju vai kapitāla pieauguma ienākumu deklarāciju var rasties tikai samērā retos gadījumos (piemēram, nekustamā īpašuma vai tādu kapitāla daļu atsavināšanas, kuras neatrodas publiskajā apgrozībā). Savukārt nerezidentu ienākumi no kapitāla, kas tiek gūti ārvalstīs, Latvijā nav nodokļa objekts. Likumā pašreiz nav noteiktas konkrētas normas attiecībā uz ieguldījumu konta normatīvā regulējuma piemērošanu rezidences statusa maiņas rezultātā, kā arī ieguldījumu kontam zaudējot ieguldījumu konta statusu. Turklāt Likums pašlaik neparedz nodokļa maksātājam pienākumu, deklarējot ienākumu no ieguldījumu konta, pievienot deklarācijai dokumentus, kas pamato deklarācijā norādītā ienākuma apmēru. [1] Likuma 2017. gada 22. novembra grozījumu anotācija (LP teksts)

Pašreiz likumā nav noteikti būvnieka pienākumi, kas tam rodas iestājoties Darba likuma 75.2pantā minētajam gadījumam. [1] Likumprojekts "Grozījumi Darba likumā" izstrādāts, lai pārņemtu 2014. gada 15. maija Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr.1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu ("IMI regula"), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija direktīvas 2014/66/ES par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valsts piederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros prasības.

Datu avots: Valsts ieņēmumu dienesta dati Pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem, 1248 personas iesniedza gada ienākumu deklarāciju par 2024. taksācijas gadu, kur atvieglojums par apgādībā esošām personām bez Latvijā reģistrēta personas koda kopā bija norādīts 7,48 milj. euro, bet iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksa – 2,2 milj. euro. Savukārt uz 2026. gada 20. martu 2829 fiziskām personām apgādībā bija personas bez personas koda. Ņemot vērā minēto, ir identificēta problēma, ka ārvalstniekiem ar rezidenta statusu gada ienākumu deklarācijās tiek deklarēti apgādībā esoši bērni, kas neuzturas Latvijā, ar nolūku saņemt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošu personu, kas rada apjomīgus izdevumus valsts budžetam. Vienlaikus var būt situācija, ka ārvalstī par šo bērnu jau piemēro nodokļa atvieglojumu kāda cita persona (piemēram, otrs bērna vecāks) un to pārbaudīt ir darbietilpīgs process, kas aizņem daudz laika. Tādējādi var būt situācija, ka par vienu apgādībā esošu personu saņem atvieglojumu divās valstīs. [1] Plašāk skat. likuma 13. panta pirmās daļas 1. punktu un 1.2 daļu.[2] Likuma 1.panta otrā daļa.

Atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 1. pantā noteiktajam, garīgais personāls ir arhibīskaps, bīskaps, mācītājs, priesteris, diakons, rabīns un citi. Garīgajam personālam ir jānodrošina reliģiskās organizācijas pamatmērķu sasniegšana, nodrošinot reliģiskās darbības nepārtrauktība, t.sk. jānodrošina reliģiskās organizācijas locekļu reliģiskās intereses un vajadzības. Minētā darbība ir ļoti specifiska, jo saistīta ar attiecīgās baznīcas tradīcijām un pienākumiem, garīgajam personālam veicot kalpošanu. Reliģisko organizāciju garīgais personāls ir unikāls salīdzinājumā ar citām nodokļu maksātāja grupām, jo garīdznieki ir reliģisko organizāciju pastāvēšanas un darbības neatņemama sastāvdaļa, bez kuras reliģiskā organizācija nevar īstenot savus pamatmērķus. Garīgās kalpošanas funkciju izpilde nav deleģējama citām personām un nav aizvietojama ar cita veida darbību, kā arī nav nodalāma no garīga personāla dzīves veida. Pildot reliģisko organizāciju garīgā personāla pienākumus, var rasties dažāda veida izdevumi, kurus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa administrēšanas viedokļa ir sarežģīti uzskaitīt un nodalīt, jo garīgā personāla dzīvesveids un reliģisko pienākumu veikšana ir nesaraujami saistīti un lielā mērā var pārklāties. Tas atstāj iespaidu uz garīgā personāla iespējām izmantot atbilstoši likumam "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" no iedzīvotāju ienākuma nodokļa atbrīvotās kompensācijas, kā arī izmantot atsevišķus šajā likumā noteiktos atbrīvojumus, ko var izmantot citu profesiju pārstāvji. Garīgajam personālam rodas transporta izdevumi, kas nepieciešami draudzes locekļu apmeklējumiem, reliģiskās organizācijas iestāžu apmeklējumiem, nokļūšanai līdz dievnamiem dažādās Latvijas vietās u.c. Minētie izdevumi daudzos gadījumos varētu tikt kvalificēti arī kā komandējuma izdevumi (attiecīgi ietverot dienas naudu, viesnīcas izdevumus, transporta izdevumus u.c.), tomēr komandējumu noformēšanas kārtība un ar to saistītā dokumentu aprite ne visos gadījumos ir piemērota garīgā personāla darbībai. Saistībā ar garīgā personāla pienākumu veikšanu attiecībā pret draudzes locekļiem, atšķirībā no citām juridiskām personām, reliģiskajai organizācijai var būt problemātiski izpildīt tādas vispārpieņemtas prasības kā komandējumu rīkojumu izdošana utt. (piemēram, draudzē kalpojošam priesterim šāds lēmums jāpieņem attiecībā uz sevi, jo varētu būt problemātiski šādās situācijās iegūt, piemēram, bīskapa parakstītu rīkojumu). Šādu darbību veikšana garīgajam personālam radītu nesamērīgu laika patēriņu un administratīvo slogu. Attiecīgi šādā aspektā reliģiskās organizācijas darbība nav salīdzināma ar pārējo juridisko personu (uzņēmumu, biedrību u.c.) darbību. Turklāt, nebūtu arī samērīgi pirms noteikto garīgā personāla pienākumu veikšanas prasīt noformēt un saskaņot ar vadību (ja tāda ir) komandējuma rīkojumu, ja garīdznieks, esot savā dzīvesvietā, piemēram, vēlā nakts stundā saņem lūgumu iespējami drīz sniegt sakramentus slimniekam, kurš atrodas attālā draudzē. Saskaņā ar Reliģisko organizāciju likuma 14. panta otro daļu reliģiskās organizācijas darbojas, pamatojoties uz attiecīgās konfesijas kanoniskajiem noteikumiem un saviem statūtiem (satversmi, nolikumu). Minētā likuma panta pirmajā daļā norādīts, ka reliģiskās organizācijas savu garīgo personālu ievēlē vai ieceļ amatā un atbrīvo no amata saskaņā ar statūtiem (satversmi, nolikumu), bet citus darbiniekus pieņem darbā un atbrīvo no darba saskaņā ar darba likumdošanas aktiem. Tādējādi valsts ar speciālo likumu jau norāda, ka attiecībā uz garīgo personālu Darba likuma darbība zināmā mērā var tikt ierobežota. Lai arī garīgā personāla darbības specifika neizslēdz darba līgumu slēgšanu ar reliģisko organizāciju, tā nav pilnībā ietverama darba attiecības reglamentējošo normatīvo aktu tvērumā. Piemēram, Romas katoļu baznīcas garīgais personāls dod nabadzības solījumus un atsakās no privātās dzīves, kā arī nevar atteikties no ekleziālās kalpošanas arī tad, ja baznīcai nav līdzekļu tā atlīdzībai (algai). Romas katoļu baznīcas Kanonisko tiesību kodekss arī neietver kanonu, kas paredzētu garīdznieku kā darbinieku sociālo, ekonomisko un profesionālo tiesību un interešu aizstāvību ar darbinieku pārstāvja starpniecību pret baznīcas hierarhisko varu darba tiesību izpratnē, un atbilstoši Kanoniskajām tiesībām draudzes un diecēzes pienākums ir rūpēties par garīgā personāla pamatvajadzībām. Atkarībā no konfesijas garīgā personāla pienākumi ir jāveic arī svētku dienās un naktīs. Attiecīgi garīgajam personālam nav iespējams ievērot Darba likumā noteiktos darba un atpūtas laikus. Tāpat ir iespējams, ka reliģisko svētku pienākumi jāveic ilgākā laika periodā (nosacīti "jāstrādā virsstundas"). Garīgajam personālam atbilstoši statūtiem vai kanoniskajiem noteikumiem noteiktās situācijās (piemēram, smagas slimības gadījumā) var būt jāapmeklē draudzes locekļi jebkurā diennakts stundā un draudzes locekļu dzīvesvietas vai citas atrašanās vietās var atrasties lielā attālumā no baznīcas vai garīgā personāla dzīvesvietas. Šāds pienākumu izpildes režīms bieži pārklājas ar personīgo dzīvi, tādējādi darba un privātās dzīves laiku nošķirt ir praktiski neiespējami. Līdz ar to reliģisko organizāciju garīgais personāls neatrodas salīdzināmā stāvoklī ar darbiniekiem, kuri var izmantot Darba likumā noteiktās tiesības pilnā apmērā. Tāpat reliģiskā kalpošana ir nesaraujami saistīta ar garīgā personāla dzīvesveidu. Tādējādi, ja garīgais personāls savu pienākumu izpildes nodrošināšanā iesaistās, piemēram, no dzīvesvietas un izmanto personīgo mantu (piemēram, personīgo tālruni, datoru), tas nevar izmantot iedzīvotāju ienākuma nodokļa atbrīvojumu darba devēja apmaksāto izdevumu kompensācijai par attālināta darba veikšanu, jo ne pēc juridiskās formas, ne ekonomiskās būtības reliģiskās organizācijas un garīgais personāls nevar izpildīt likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktos iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma kritērijus minētās kompensācijas saņemšanai. Likums "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" paredz arī citus iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus, jo darba devējs saviem darbiniekiem var apmaksāt arī dažādus papildu labumus. Ņemot vērā, ka attiecībā uz garīgo personālu darba tiesību regulējuma piemērošana var būt ierobežota, attiecīgi garīgajam personālam var nebūt iespējams izmantot priekšrocības, kas noteiktas likuma 8. panta piecpadsmitajā daļā (darba devēja apmaksāta ēdināšana, ārstniecības izdevumi, transporta un izmitināšanas izdevumu segšana). Ņemot vērā minēto, reliģiskās organizācijas atšķiras no darba devēja Darba likuma izpratnē. Saskaņā ar Reliģisko organizāciju likuma 3. panta pirmo daļu reliģiskās organizācijas ir Reliģisko organizāciju likumā noteiktajā kārtībā reģistrētās draudzes, reliģiskās savienības (baznīcas), diecēzes un nodaļas. Latvijā, saskaņā ar Ziņojumu par Tieslietu ministrijā iesniegtajiem reliģisko organizāciju pārskatiem 2023. gadā reliģiskajās organizācijās kalpoja 1335 garīgā personāla pārstāvji, 2024. gadā – 1385. Lai izprastu pašreizējo situāciju attiecībā uz garīgā personāla nodarbināšanu, kā informācijas avots izmantota Valsts ieņēmumu dienestā iesniegtajos darba devēju ziņojumos ietvertā informācija. Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzēs pieejamajai informācijai, darba devēju ziņojumos "vecākie reliģisko lietu speciālisti"[1] kā darba ņēmēji 2023. gadā norādītas 505 personas, bet 2024. gadā – 514 personas (t.sk. 421 persona - kā reliģisko organizāciju darba ņēmēji). Lai arī šī personu grupa ir salīdzinoši neliela, no likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" viedokļa ir būtiski nodrošināt, ka likuma prasības attiecībā uz reliģisko organizāciju garīgo personālu ir skaidras, sakārtotas un izpildāmas. Tāpat nepieciešams nodrošināt, lai arī šai personu grupai būtu iespēja izmantot līdzvērtīgu izdevumu kompensācijas mehānismu, kāds ir pieejams citām iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju grupām, bet kuru tā savas specifiskās situācijas dēļ šobrīd nespēj izmantot. [1] Atbilstoši Latvijas Profesiju klasifikatoram, reliģisko lietu vecākie speciālisti (kods 2636) pieder juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu grupai. Reliģisko lietu speciālisti darbojas kā sakrālo tradīciju, prakšu un pārliecību uzturētāji. Tie veic reliģiskos pakalpojumus, svin vai administrē reliģisko kultu vai denomināciju rituālus, nodrošina garīgo un morālo vadību un veic citas funkcijas, kas saistītas ar reliģisko praksi. Viņi nodarbojas ar reliģisko organizāciju darbības analīzi, teoloģiskiem pētījumiem, konsultācijām un sadarbības veicināšanu starp valsts institūcijām un konfesijām.

Turklāt, ņemot vērā risinājumā ietverto nosacījumu, ka reliģiskajām organizācijām Valsts ieņēmumu dienestā jāiesniedz paziņojums par taksācijas gada laikā fiziskajai personai izmaksātajām summām, kurā tiktu norādīts izmaksāto kompensāciju apmērs, tiek radīts arī instruments, kas vidējā periodā (pēc 3-5 gadiem) ļauj veikt izvērtējumu par risinājuma efektivitāti un atbilstību izvirzītajam mērķim. Tādējādi var secināt, ka reliģisko organizāciju garīgais personāls un citi iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji (pensijas saņēmēji, darbinieki) neatrodas vienādā un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmā situācijā. Ņemot vērā, ka garīgais personāls atrodas atšķirīgā situācijā, piedāvātais risinājums ir savienojams ar Satversmes 91. pantā noteikto vienlīdzības principu. [1] taksācijas gada ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma apmērā [2] Piemēram, Annex VI to draft service contract -List daily allowances and hotel-ceilings EC-TRADE2024OP0004_V1.pdf Problēmas apraksts 19. Izdevumu kompensācijas apmērs brīvprātīgā darba veicējiem un kalpojošajam personālam (9.panta pirmās daļas 44.punkta "a"apakšpunkts) Attiecībā uz brīvprātīga darba veicējiem un kalpojošo personālu likuma 9. panta pirmās daļas 44. un 44.1 punktu noteikti kompensāciju apmēri, kuras šīs personas var saņemt, lai kompensētu ar brīvprātīgo darba veikšanu vai ar kalpošanu saistītos izdevumus. Minēto kompensāciju apmēri detalizētāk atrunāti Ministru kabineta 2010. gada 21. septembra noteikumu Nr.899 "Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" normu piemērošanas kārtība" 54.2 un 54.3 punktā. Minētās normas ir spēkā no 2016. gada un kopš tā laika vairs nav pārskatītas. Arī citās jomās (piemēram sporta nozari regulējošo normatīvo aktu izstrādes procesā) nākas saskarties ar argumentāciju, ka kompensāciju kopējais apmērs nav pietiekams salīdzinājumā ar Latvijā esošo cenu līmeni. Vienlaikus minētās normas paredz ļoti sīku un detalizētu regulējumu pa konkrētiem izdevumu veidiem, kas rada augstu administratīvo slogu brīvprātīgā darba organizētājiem, jo detalizēti jāuzskaita kompensējamie izdevumi pa izdevumu grupām noteiktu limitu ietvaros par katru brīvprātīgā darba veicēju.

Likuma 10.panta pirmās daļas 2.punkts nosaka nodokļa maksātāja tiesības pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma atskaitīt attaisnotos izdevumus par savu un ģimenes locekļu izglītības iegūšanu, tai skaitā interešu izglītības programmu apgūšanu bērniem, un maksājumus par medicīnas un ārstniecisko pakalpojumu izmantošanu. Ņemot vērā, ka informācija par maksājumiem par ārstniecības pakalpojumiem Valsts ieņēmumu dienestam tiek sniegta tikai noteiktos gadījumos[1] un ka normatīvais regulējums neparedz pienākumu sniegt informāciju par maksājumiem par izglītības iegūšanu, kas nav saistīta ar vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu[2], būtiskāko administratīvo slogu gan nodokļa maksātājiem, gan Valsts ieņēmumu dienestam rada attaisnoto izdevumu deklarēšana par ārstniecības un izglītības pakalpojumiem (tostarp interešu izglītību). Šo izdevumu deklarēšanai nodokļa maksātājiem ir jāiesniedz izdevumus apliecinoši dokumenti, kurus Valsts ieņēmumu dienestam deklarāciju izskatīšanas procesā ir jāpārbauda. Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta sniegtajai informācijai[3], pašreiz arī interešu izglītības pakalpojumu sniedzējiem ir tehniski iespējams iesniegt pārskatu "Informatīvā deklarācija par personām, par kurām taksācijas gadā veikta samaksa par vispārējo, profesionālo, augstāko vai speciālo izglītību". Vienlaikus interešu izglītības pakalpojumu sniedzējiem ne visos gadījumos ir pietiekama kapacitāte, lai jau pašlaik nodrošinātu, ka informācija par nodokļa maksātāja veiktajiem pakalpojumiem Valsts ieņēmumu dienestam tiek sniegta elektroniski. Lai vienkāršotu nodokļa attaisnoto izdevumu administrēšanu, nepieciešams likumā paredzēt iespēju interešu izglītības pakalpojumu sniedzējiem sniegt Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par nodokļa maksātāja veiktajiem maksājumiem, vienlaikus nosakot, ka Valsts ieņēmumu dienests, apstrādājot gada ienākumu deklarāciju, izmanto interešu izglītības pakalpojumu sniedzēju iesniegto informāciju par nodokļa maksātāja izdevumiem, ja nodokļa maksātājs ir devis piekrišanu ar viņu saistīto personu datu nodošanai deklarācijas aizpildīšanas vajadzībām un pakalpojumu sniedzējs nodrošina šādas informācijas elektronisku iesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam. [1] Likuma 19. panta 10.4 daļa nosaka, ka ārstniecības iestādes un ārstniecības personas informāciju par fiziskās personas veiktajiem maksājumiem par sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem nosūta Valsts ieņēmumu dienestam, ja nodokļa maksātājs ir devis piekrišanu ar viņu saistīto personas datu nodošanai Valsts ieņēmumu dienestam saistībā ar konkrēto pakalpojumu un pakalpojuma sniedzējs ir vienojies ar Valsts ieņēmumu dienestu par šādas informācijas sniegšanas kārtību un datu formātu. [2] Likuma 19. panta 10.2 daļa nosaka pienākumu vispārējās, profesionālās, augstākās un speciālās izglītības iestādēm reizi gadā līdz pēctaksācijas gada 1. februārim elektroniski iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam šajā panta daļā noteikto informāciju par visām personām, kuras taksācijas gadā iegūst vai ir ieguvušas vispārējo, profesionālo, augstāko vai speciālo izglītību par maksu. [3]Valsts ieņēmumu dienesta 2026.gada 16.marta vēstule Nr. VID.4.1/8.63/13621 "Par attaisnoto izdevumu administrēšanu saistībā ar bērnu interešu izglītības programmām"

Kopā -169 875,00

## VID IS nosaukums C/d skaits